Vienradzis ir „mistiska” būtne, simbols mūsu katra autentiskajai izpausmei, enerģiju kopumam, kas katrā mīt — kam dziļi noslēpta, noliegta, kam jau nedaudz zināma, iepazīta, saprotama, pausta.
Tā mūsu daļa, kuru piedzīvojot rodas dziļākais, patiesākais prieks, piepildījums, iedvesma, gandarījums.
Kad katru dienu gribas mosties, radīt, veidot, būvēt, dauzīties, izzināt, būt, pieredzēt. Kad viss liekas viegls, veidojas pieņemšanā, dziļā izpratnē pret visu, kas notiek. Katra diena ir kā jauns, maģisks piedzīvojums, kura gaita vienmēr ir pārsteigums.
Bērnībā tā bija gandrīz vienmēr, varbūt ne ar visa izprašanu, bet katra diena bija jauns sākums, tā nekad sajūtās nebija līdzīga iepriekšējai, lai arī it kā tas pats pagalms, tie paši bērni, tie paši koki, krūmi, spēļu laukumi, apstākļi. Bija mazāk ārējo izklaides faktoru, bet prieks, iedvesma, vēlme draudzēties, spēlēties, sadarboties vienmēr bija patiesas. Viss veidojās dabīgi, plūsmā, tā, kā diena veda, to veidoja un tas likās tik priecīgi. Nebija svarīga naudas pelnīšana, materiālās pasaules nastas sajūtas, daudzās aizgūtās „atbildības”, daudzās lomas, lai iederētos, gaidas. Bija vienas un tās pašas pusgarās bikses, pagalms, bērni un prieks.
Daudz prieka.
Kāds ir to lolojis, sargājis un saglabājis līdz šodienai, kāds ceļā pazaudējis, aizmirsis daudzās lomas spēlējot, savu vērtību meklējot citās un citos, pēc mīlestības dzenoties. Pieredze.
Dzīve.
Katrs dara tā, kā var, jūt, saprot, pieredz dzīvi savā unikālajā veidā.
Tai pat laikā iekšējais Vienradzis vienmēr gaida mirkli, kad atkal tiks ieraudzīts, atzīts, samīļots un palaists BRĪVĪBĀ.
Un tad notiek atkalsatikšanās.
Un notiek Prieks.
