Jo dziļāk esmu pētījusi apziņu, jo vairāk esmu sapratusi, ka ētika ir būtiska.
Man ētika nav noteikumu kopums.
Tā ir dziļas cieņas izpausme pret cita cilvēka ceļu.
Tas, ka kaut ko var uztvert, vēl nenozīmē, ka to vajadzētu pētīt vai par to runāt.
Es nekad apzināti neieeju cita cilvēka enerģētiskajā laukā bez viņa aicinājuma un piekrišanas.
Un pat tad, kad cilvēks apzināti izvēlas sākt transformācijas ceļu, tas ne vienmēr nozīmē, ka visas viņa daļas ir tam gatavas.
Viena daļa var dziļi ilgoties pēc pārmaiņām, kamēr cita vēl baidās.
Viena daļa var būt gatava saprast, kamēr citai vajadzīgs vairāk laika, lai justos droši.
Prāts var teikt “es esmu gatavs”, kamēr cilvēka emocionālās vai strukturālās daļas vēl nav.
Tāpēc es ticu, ka patiesai transformācijai nevar tuvoties tikai no apziņas puses.
Mums jāņem vērā viss cilvēks — emocionālā gatavība, prāta gatavība, strukturālā stabilitāte, ķermeniskā pieredze, apziņa un spēja integrēt to, kas atklājas.
Par to es runāju ar cilvēkiem, ar kuriem strādāju: kurp tu patiesi esi gatavs doties, un kur dažām tavām daļām vēl vajadzīgs atbalsts, laiks vai izpratne?
Jo transformācija man nav kļūšana par kādu citu.
Tā ir atcerēšanās, kas tu autentiski esi — un pakāpeniska šī es apveltīšana ar pietiekami daudz telpas, drošības un brīvības, lai tas atkal varētu dzīvot.
Reizēm ētiskākais ir neiet dziļāk.
Reizēm tas nozīmē apstāties, izskaidrot procesu, radīt drošību un ļaut katrai cilvēka daļai atnākt savā laikā.
Transformācija nekad nedrīkst kļūt par vēl vienu spiediena veidu.
Es ticu, ka patiesa pavadīšana var notikt tikai tad, kad cilvēks to apzināti izvēlas, kad laiks ir īstais un kad process godā viņa paša ceļu, brīvo gribu un iekšējo gatavību.
Cieņa vienmēr nāk pirms ieskata.