Mani sauc Liāna Kamēlija, un pirmām kārtām es sevi redzu kā pētnieci.
Mans pētniecības lauks ir apziņa — ne kā abstrakta ideja, bet kā dzīva, mainīga realitāte, kas izpaužas caur enerģiju, attiecībām, izvēlēm, emocijām, radošumu un neskaitāmiem veidiem, kā mēs piedzīvojam dzīvi.
Gadiem ilgi esmu pētījusi cilvēka apziņas uzbūvi: enerģētiskās struktūras, kas ietekmē mūsu uztveri, modeļus, kas veido mūsu uzvedību, un apslēptās dinamikas, kas bieži nosaka, kā mēs piedzīvojam sevi un pasauli sev apkārt.
Lielākā daļa no tā, kas mani ir veidojis, nav nācis no grāmatām.
Tas ir nācis no manas dzīves.
Caur pieredzi.
Caur novērošanu.
Caur pārdomām.
Caur analīzi.
Caur „kļūdu” pieļaušanu.
Noskaidrojot, kas patiešām strādā, un kas ne.
Mani vienmēr ir interesējis ne tikai tas, kas notiek, bet arī kāpēc tas notiek, kā apziņa virzās cauri pieredzei un kādi apstākļi ļauj transformācijai izvērsties.
Tas ir kļuvis par manas izpētes mērķi.
Viss, ko es daloties nododu tālāk, ir dzīvs. Tas mainās līdz ar pieredzi un izpratni.
Es dibināju Vienradžu skolu kā telpu, kurā cilvēki var izzināt sevi caur apzinātību, nevis caur ticību. Kopā mēs mācāmies atpazīt neapzinātus modeļus, saprast dziļāko inteliģenci aiz dzīves pieredzēm un izkopt spēju radīt no lielākas skaidrības un autentiskuma.
Būtiska mana darba daļa ir enerģētisku struktūru uztveršana, kas fiziskai acij nav redzamas. Tie ir emocionālie lauki, enerģētiskie modeļi, informācijas lauki un tas smalkais plāns, kuru vēstures gaitā ir aprakstījušas daudzas garīgās tradīcijas. Tā vietā, lai lūgtu cilvēkiem pārņemt manu skatījumu, es mudinu viņus attīstīt savu uztveri caur tiešu pieredzi.
Daļa no manas personiskās pieredzes ir dziļa saikne ar to, ko es saucu par smalko plānu.
Es piedzīvoju Gaismas būtņu klātbūtni, kas manā pieredzē ir kļuvušas par skolotājiem, ceļvežiem un pavadoņiem.
Caur šīm attiecībām es turpinu paplašināt savu izpratni par apziņu, dzīvi un tām apslēptajām dinamikām, kas veido mūsu pieredzi.
Es neuzskatu, ka šī saikne padara mani īpašu vai pārāku.
Gluži otrādi.
Tā man nemitīgi atgādina par pazemību, atbildību un dziļu cieņu pret katra cilvēka brīvo gribu.
Es piedzīvoju šīs attiecības kā dialogu.
Tie māca mani.
Un, dzīvojot mirstīga cilvēka dzīvi, es arī turpinu mācīties.
Viena no lielākajām pārvērtībām, ko redzu, ir brīdis, kad cilvēks pārstāj sevi pielīdzināt tikai fiziskajam ķermenim un sāk sevi piedzīvot kā apzinātu, dzīvu enerģiju. No šīs vietas dziedināšana, radošums, atbildība un iekšējais miers kļūst dabiski pieejamāki.
Manuprāt, garīgums nav bēgšana no zemes dzīves. Tā ir spēja dzīvot šeit apzinātāk.
Mērķis nav pamest realitāti, bet padziļināt attiecības ar to — veidot veselīgākas ģimenes, radīt jēgpilnu darbu, dot ieguldījumu sabiedrībā un izpaust savas autentiskās dāvanas praktiskā veidā.
Pirms pilnībā veltīju sevi šim ceļam, es veidoju karjeru ekonomikā, vadībā un uzņēmējdarbības attīstībā. Esmu studējusi ekonomiku un vadību, strādājusi valsts pārvaldē, atbalstījusi starptautisko tirdzniecību un eksporta attīstību, gatavojusi investīciju projektus un Eiropas fondu pieteikumus, koordinējusi starptautiskas izstādes, uzraudzījusi būvniecības projektus, vadījusi sabiedriskas organizācijas un sadarbojusies ar uzņēmējiem dažādās nozarēs.
Šī pieredze man iemācīja, kā idejas kļūst par realitāti.
Tagad es savedu kopā abas pasaules: praktisku stratēģiju un daudzdimensionālu apzinātību.
Neatkarīgi no tā, vai cilvēks veido uzņēmumu, virzās cauri personiskām pārmaiņām, meklē dziļāku izpratni par sevi vai pēta pašu apziņu — man patīk palīdzēt viņam ieraudzīt tos modeļus, kas jau veido viņa ceļu.
Es neticu, ka cilvēkiem ir jākļūst par kādu citu. Es ticu, ka viņiem ir jāatceras, kas viņi jau ir.
Mana loma ir vienkārši apgaismot ceļu pietiekami ilgi, lai viņi atpazītu savu pašu gaismu.