Dzīvē viss vienmēr ir balansā, lai arī bieži vien mūsu prāts saka ko citu. Ir tādi brīži, kad visa ir par daudz, tad atkal kaut kas sāk pietrūkt un prāts dzen pēc kārtējā „piepildījuma”.
Un ir tāds brīdis, kad iestājas iekšējs KLUSUMS.
Brīdis, kad saproti, ka nav vairs svarīgs Tavu iekšējo jautājumu daudzums, attīstība, darbs, bērni, vīrs, sieva, draugi, vecāki.
BRĪDIS, kad paliec viens ar savu KLUSUMU.
Tad Tevī sāk atdzimt kaut kas sen aizmirsts, ļoti gaidīts, par ko vienatnē ik dienas tika lūgts, jautāts.
DZIMŠANA.
Kā jauns dzinums, kas melnzemē gadsimtiem bijis, tiecas uz sauli, ieelpot to un atdoties viss.
SAPLŪST.
Pavisam.
Mūžīgi.
Kā smaržo Tavs klusums? Kādā krāsā tas ir? Dziļš?
