Vienradzim būt ne vienmēr ir tik viegli!
„Nesapratīs, nepieņems, neuzklausīs, aizliegs, sodīs”. Labāk ir klusi maliņā būt mazam, neredzamam, tāds, kādi ir visi, kā pieprasa, kā vajag, lai Vienradzis justos pasargāts, neskarts, tīrs. Bet vai tā tas ir?
Vai Vienradzis Brīvs? Laimīgs? Īsts?
Vai Vienradzis Dzīvs?
Vai mēģina cita stāstu piedzīvot caur uzlikto „meitenes” masku, kas spīd?
Vienradzis bēdīgs, kluss un vientuļš. Arvien gaida to maģisko mirkli, kad varēs būt Brīvs.
Pasaule bagāta, krāsaina, maģiska, daudz tajā mistikas, brīnumu skaistu. Atver sirdi, ieraugi cik šodien skaists ir tas pelēkais mākonis un vējš to tik draiski dzenā savā rotaļīgajā garastāvoklī, maigi glāstot koku galus. Un tās bezgalīgi daudz krāsas un nokrāsas, kas tās tur ir saveidojis, kā tās tur ir?
Cik skaisti ir cilvēki rītos ar savām miljons nokrāsām, sajūtām, skatieniem, pieskārieniem, paudumiem.
Daba elpo un galvu reibina. Smaržo, dzied, stiprina, ieaijā. Tā vienmēr ir blakus. Tā mīl un pieņem. Bez nosacījuma katru.
Smaidu. Jā, ir labi, šeit un tagad ar visu kopā būt.
Bez „pasēm un tituliem”.
BŪT.
Vai Tev patīk BŪT?
