Vai kāds sapratīs, sadzirdēs, piezvanīs, apsveiks, atcerēsies? Vai tad es Esmu? Kad mani kāds redz, atzīst, pamana, vai tad manis kļūst „vairāk”, „zīmīgāk”? Vai tad es vairāk ieelpot varu, ja apkārt ir bars ar apbrīnotājiem vai elpoju brīvi, kad pats ar sevi, savām sajūtām, domām, telpu, vai tad man ir viegli, brīvi vai vientuļi?
Ir caurumi lieli un maziņi, īsti, kā bezgalīgas aizas, kas klusumā rēc. Ir viļņi tik lieli kā milži, kad jūra man pretī šalc. Un labirinti, kas sauc.
Bet es tam visam smaidot savu Vienradzi rādu, tam baiļu nav, tas brīvs, skrien viegli gan lietū un negaisā, viļņos peld priecīgs, gan aizā var nokāpt un rēcienu pētīt. Nē, nav tas vientuļi, ja Vienradzis dzīvs.
Ir vientuļi tad, ja Vienradzis tālu.
